Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2024 centrālais notikums – izstāde “Cilvēks-dators’’

Izstāde “Cilvēks – dators” veltīta mūžīgu eksistenciālu jautājumu lokam, kura atbildes laiku pa laikam nākas pārvērtēt. Tā centrā ir naivais jautājums: “Kas es esmu?”, un tam seko birums ar līdzīgām vēlmēm saprast sevi: “Kas mēs esam? No kurienes nākam un kurp mēs ejam? Kāpēc tā notiek? Kāpēc tā rīkojamies? Ko es jūtu? Kā jūties tu?” 

Dzīvojam steidzīgā, interesantā laikā, kas nemitīgi pārsteidz un vilina ar jauniem tehnoloģiskiem dzīves kvalitātes uzlabošanas rīkiem. Tos ātri vien pielāgojam saviem ikdienas rituāliem, līdz attopamies, ka tehniskie palīglīdzekļi jau pretendē kļūt par daļu no personības (piemēram, bez viedtālruņa palicis cilvēks jūtas kā bez rokām). Tāpēc laiks paģēr jaunu izpratni par cilvēka būtību, liek pārdefinēt pašu cilvēka ideju, mainīt līdzšinējos priekšstatus par sevi un personības robežām. Esam pavisam tuvu Donnas Haravejas “Kiborga manifestā” jau 1985. gadā pareģotajam stāvoklim, kurā “cilvēki nebaidās no radniecības saitēm ar dzīvniekiem un mašīnām”. 

Cenšoties aptvert un analizēt apkārt notiekošo, domātāji operē ar pazīstamiem vārdiem jaunās kombinācijās: digitālais laikmets, ekrāna kultūra, postinternets, tīklošanās, globālais ciems, posthumānisms, transhumānisms u.c. No tiem visaptverošākais ir jēdziens “posthumānisms”, kas nozīmē humānisma valdošo ideju noraidījumu, īpaši noliedzot humānisma postulēto antropocentriskumu – egoistisko iedomu, ka cilvēks ir Visuma centrs, turklāt ar vārdu “cilvēks” visbiežāk saprotot balto vīrieti. Posthumānisma kā teorijas saknes rodamas laikā pēc Otrā pasaules kara, kad visiem redzams bija ļaunums un posts, kas pasaulei nodarīts humānisma vārdā. Turpmākajos gadu desmitos strauji attīstījās kibernētika, radot cerības atdot cilvēkiem zaudēto drošības sajūtu, uzlabot cilvēku, darīt viņu grūtāk ievainojamu. Vienlaikus cilvēks-mašīna rada apdraudējumu cilvēka autonomijai, proti, runa ir par apgaismības radīto cilvēku kā būtni, kas ir apveltīta ar apziņu un kuru trāpīgi definē franču filozofa un zinātnieka Renē Dekarta iedibinātais cilvēka koncepts cogito, ergo sum – “domāju, tātad esmu”. 

Gan mūsu domāšanu, gan augošo mijiedarbību starp cilvēku un tehnoloģijām ietekmē arī attēlu kultūras izmaiņas. Fotogrāfija, tās klasiskajā izpratnē būdama estētisks un dokumentējošs attēls, ir pārvērtusies par vienu no primārajiem komunikācijas līdzekļiem, kas darbojas galvenokārt virtuālajā vidē. Jau pirmajā Rīgas Fotogrāfijas biennālē 2016. gadā lietuviešu mākslinieks un teorētiķis Paulis Petraitis vērsa uzmanību šīm pārvērtībām: “Nesen definētā “ekrāna kultūra”, piesātināta ar interneta platformām, piedāvā radikāli jaunus veidus, kā aplūkot attēlus un dalīties ar tiem. Tādējādi fotogrāfijai tiek radīta iespēja funkcionēt kā būtiskam digitālās kultūras elementam. Iekļauti tīklā, attēli nebeidzami top no jauna un ir vienlaicīgi izmantojami dažādos kontekstos. Šī iespējamība maina medija pozīciju kultūrā. Fotogrāfija vairs nav (vai, drīzāk, nav tikai) statisks “reiz bija” attēls, kas noenkurots autora piešķirtas nozīmes sfērā. Tagad tā ir daļa no plastiskas un nepārtrauktas datu plūsmas” (no raksta “Kūrējot fotogrāfiju digitālajā laikmetā: jauni izaicinājumi un projekts Blog Re-BloG” RFB 2016. gada katalogā). 

Par šīm vitāli svarīgajām tēmām bieži domājuši turpmāko Rīgas Fotogrāfijas biennāļu dalībnieki. Arī piektās biennāles centrālā izstāde “Cilvēks – dators” reflektē par tām, skarot vairākus identitātes aspektus – ķermeņa, dzimuma, sociālo un vēsturisko identitāti. Mākslinieki no dažādiem skatpunktiem pievērsušies jautājumam: kā šodienas digitālajai pasaulei piemērojas cilvēka dabai piemītošās emocionālās izpausmes – jūtas, sāpes, līdzcietība?  

Dalībnieki: Stefānija Dinkina (Stephanie Dinkins, USA), Andreass Refsgaārds (Andreas Refsgaard, DK), Sinnēve Sizu G. Vetena (Synnøve Sizou G. Wetten, NO), Victoria Durnaka (Victoria Durnak, NO), Kloē Jancisa (Cloe Jancis, EE), Nastja Sade Renka (Nastja Säde Rönkkö, FI), Ieva Vīksne (LV), Zane Zelmene (LV)

Kuratores: Inga Brūvere (LV), Marīe Šēvolda (Marie Sjøvold, NO) 

Teksts: Aiga Dzalbe (LV)

Scenogrāfija: Inga Brūvere (LV) 

Sadarbības partneri: Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, Rīgas valstspilsētas pašvaldības kultūras iestāžu apvienības izstāžu zāle “Rīgas mākslas telpa”, Office for Contemporary Art Norway (OKA), Ziemeļvalstu Ministru padomes birojs Latvijā, Norvēģijas Karalistes vēstniecība Rīgā, Dānijas Kultūras institūts, Somijas Republikas vēstniecība Rīgā, Igaunijas Republikas vēstniecība Rīgā, tipogrāfija “Adverts”, Valmiermuižas alus darītava, “Rixwell Hotels”, Arterritory.com, Echo Gone Wrong, NOBA.

Attēls: Stefānija Dinkina (Stephanie Dinkins) ‘’Sarunas ar Bina48’’, video fragments, 2018