Ata Jākobsona personālizstāde "Debess Ķermeņi"

No šī gada 5. jūlija līdz 25. augustam izstāžu zālē "Rīgas Laikmetīgās mākslas telpa" būs apskatāma Ata Jākobsona personālizstāde "Debess Ķermeņi".

Brūkot vecajai pasaulei un veļoties nospiedošai satraucošu ziņu lavīnai, daudzi no mums ir attapušies personīga nemiera, izsīkuma un disharmonijas ielenkumā. Mūsu maņas ir pieskaņojušās baiļpilnām tumsas sfērām. Tomēr, kā indivīdiem, mums piemīt spēja izvēlēties tās frekvences, ar kurām sinhronizējamies, tādējādi pievēršoties eksistences cerīgākajām šķautnēm un rotājot savas orbītas ar gaismu un cerību. Smalkā pasaules mikro un makro procesu saspēle atspoguļo fundamentālo saikni starp visām būtnēm. Mūsu iekšējie procesi ietekmē plašākus procesus. Būtiski apzināties, ka mūsu iekšējā disharmonija atbalsojas uz āru, ietekmējot gan kopienas, gan ekoloģisko īstenību. Ar vērīgu introspekciju un apzinātu pievēršanos konkrētajam mirklim varam attīstīt dziļāku saikni paši ar sevi un tiem neredzamajiem spēkiem, kas ietekmē mūsu realitāti. Šī apzinātā klātbūtne ļauj mums sajust esības smalkās nianses un virzīties savā ceļā skaidri un mērķtiecīgi. 
 
Izstādē "Debess ķermeņi"* Atis Jākobsons apskata mūsu attiecības ar pasauli vibrāciju enerģijas līmenī un to novērojamajās izpausmes dabā, pievēršoties to fundamentālajai ietekmei uz cilvēka apziņu. 
 
Ienākot izstādē, skatītājus acumirklī ieskauj visaptveroša ainava, kurā harmoniski apvienojas krāsa, gaisma un skaņa, vedot introspektīvā ceļojumā. Ata darbi atklājas secīgi, aicinot apmeklētājus pieredzēt pakāpenisku tās neredzamās enerģijas atklāsmi, kuras caurauž mūsu realitāti. Šī pirmā saskare ar rezonējošajām pasteļa skicēm iepazīstina skatītāju ar nepastarpinātajiem, intuitīvajiem žestiem, kuri veido Ata prakses pamatu. 
Izplūdušas, samtainas formas atspoguļo mākslinieka kustības un iemieso dzīvus, intuitīvus rakstus, kas pārvērš frekvenci vizuālā valodā. Pasteļglezniecības spontānais raksturs ļauj ik mirkli tapt jaunām formām, transformējot radošo procesu aktīvā enerģijas izpētē. 
 
Dodoties dziļāk telpā, skatītājs tiek iesaistīts dinamiskajā formu un krāsu saspēlē, kas sniedzas pāri fiziskajiem veidoliem. Ar ekspresīvo krāsu, formu, ritma lietojumu un ideju par gaismu Atis attēlo meditācijā vai transcendentālos sapņojumos gūtas sajūtas apjausmu. Katrs darbs kalpo par meditatīvu portālu, mudinot uz kontemplāciju par mūsu kosmiskajām saiknēm un neredzamo enerģiju, kas veido gan mūsu personīgo, gan visas planētas labbūtību. Pirms gleznas radīšanas, Atis pielieto iemiesošanas metodi, ar personīgu rituālu palīdzību rodot harmoniju ar mieru. Viņš pārveido savu vērojumu motīvus krāsās un formās, kas uzrunā mūs caur maņām. Atis tver vibrāciju ritmus un mūs aptverošo neredzamo dabu visdažādākajos veidos: dzidrās krāsās iezīmējot orbītu kustību, gleznojot gaismas būtnes, kas atgādina kosmiskus enerģijas eņģeļus, kurus nereti novērojam meditācijas laikā, vai veidojot portāliem līdzīgas sfēras, kas apbur ar savu mirdzumu. 
 
Daļā darbu, vibrācijas pāraug ēteriskās enerģijas manifestācijās, iegūstot gaismas formu. Un gluži kā gaisma veidojas no dažādām frekvencēm, cilvēki izstaro savus unikālus vibrācijas laukus, kurus nereti dēvē par “iekšējo gaismu”. Šis iekšējais mirdzums, kuru veido mūsu domas, emocijas un ieceres, ietekmē frekvences ap mums. Visi kopā mēs radām harmonijas vai disharmonijas, kuras rezonē ar apkārtējās vides būtību. Tādējādi, ceļojot šajā mirdzošajā sfērā, mūsu iekšējais starojums vij kolektīvās apziņas pavedienus, atbalsojot kosmiskās saknes, no kurām visi esam cēlušies. 
 
Krāsām piemīt atšķirīgas, fizikāli izmērāmas vibrācijas un enerģijas, kuras ietekmē cilvēku uztveri niansēti bet pamatīgi. Viens no Ata darbu fokusa punktiem ir pētīt konkrētu krāsu simbolismu un to emocionālo un psiholoģisko iedarbību uz skatītāju. Vienlaikus, mākslinieks ļauj intuīcijai vadīt krāsu izvēli, līdzsvarojot analītisku izpēti ar instinktīvu ekspresiju un gleznu vēstījumu nododot bezapziņas līmenī. Noteiktu krāsu kombināciju vibrācijas spēj sniegt dziedināšanu mūsu enerģētiskajiem ķermeņiem. Piemēram, zilā tiek uzskatīta par nomierinošu un garīgu krāsu, kura uz cilvēkiem iedarbojas kognitīvi, veicinot koncentrēšanos. Pie īsākā viļņa garuma zilā krāsa atbilst vislielākajai enerģijai, sekmējot nervu sistēmas atslābināšanos. 
 
“Zilā krāsa pārvar 
cilvēcisko robežu nopietno ģeogrāfiju. 
Zilā krāsa, tās ir atvērtas durvis uz dvēseli. 
Zilajai krāsai nav ne robežu, ne risinājumu. 
​​Zilā krāsa ir tā visaptverošā mīlestība, kura ieskauj cilvēku – tā ir paradīze uz zemes.” 
-Dereks Džārmens 
 
Izstādes iekārtojums mudina uz lēnu, pārdomām piemērotu tempu, ļaujot apmeklētājiem pilnībā atvērties frekvencēm, kuras plūst no darbiem. Balstoties augstāk minētajā krāsas izpratnē, izstādes kopaina iegremdē telpu zilajā krāsā, aicinot apmeklētājus pieredzēt vērienīgo klātbūtni, kas sniedzas pāri gleznu ietvariem. Metaforiski tā atgādina mums par gaismas un krāsas esamību pasaulē, kura bieži šķiet tumša. Ar šīs apzinātās iesaistes palīdzību, skatītāji tiek aicināti pieskaņoties ritmiskajai krāsu un formu dejai, rosinot kopības sajūtu ar kosmiskajām plūsmām, kuras savieno visu, kas pastāv. Skaņas kompozīcija un vadītā meditācija vēl vairāk padziļina šo pieredzi, pievēršot apmeklētājus konkrētajam mirklim un pastiprinot sevis, kopienas un visuma savstarpējās sasaistes apziņu. 
 
Tiekam aicināti paplašināt savu izpratni par savas cilvēciskās uztveres ietvaru. Kā sinhronizēties ar savu apkārtni un citām esības formām? No kā veidojas mūsu vide? Kādu daļu no lietu neredzamās dabas mēs ietveram savā uzmanības lokā? No kosmosa cēlušies, mēs nesam sevī visuma dziesmas atbalsis, mūsu būtībai savijoties ar radīšanas pulsējošajiem ritmiem. Ēteriskajā savstarpējās sasaistes un rezonanses sfērā mēs esam debesu būtnes, kuras sastāv no vibrāciju frekvencēm, kas veido mūsu neredzamos paplašinātos ķermeņus, nosakot mūsu pieredzes un saiknes. Tā ieskauj mūsu piederības plūsmu. Robežas starp patību un vidi izšķīst, atklājot visu būtņu un planētas Zeme savstarpējo sakarību frekvencēs. Tas iegremdē mūs dialogā, kas sniedzas pāri laika un telpas robežām. 
 
*Izstādes nosaukumu – angliski “Heaven’s Bodies” – iedvesmojuši vārdi no Bjorkas dziesmas "Cosmogony" [Kosmogonija]. Šajā dziesmā māksliniece pārstāsta visuma radīšanas stāstus.

Kuratore: Anna Vilīte 
Skaņas mākslinieks: Reinis Semēvics 
Izstādes pavadošās programmas dalībnieces: Linda Boļšakova (LV), Sandra Kosorotova (EST) 
Producente : Jevgēnija Hamudajeva 
Scenogrāfija: Artūrs Arnis 
Tulkojums: Valts Miķelsons 

Pavadošā programma: 

Darbnīca ar Lindu Boļšakovu notiks 20. jūlijā plkst. 13:00 

Radošās darbnīcas ar starpdisciplināro mākslinieci Lindu Boļšakovu. 
Augiem piemīt transformatīvs potenciāls, kas veicina mūsu saiknes ar vidi un plašāku ekosistēmu. Darbnīcas laikā māksliniece iepazīstinās ar dažādām performatīvajām tehnikām, strādājot ar izstādes tematiku. Šī būs iespēja sajust, sevi kā tēlu sadarbībā ar telpu, un 
pētīt ziedu izteiksmes līdzekļus caur individuālā ķermeņa prizmu. 
 
Sandras Kosorotovas performance notiks 25.augustā plkst. 19:30 

Igauņu mākslinieces Sandras Kosorotovas performance. 
Sandra sniegs performatīvu lekciju par Adonijiem – neviennozīmīga rakstura svētkiem, kas tika atzīmēti Senajās Atēnās vasaras beigās. To rituāli koncentrējās uz tā dēvētajiem Adonija dārziem — miniatūriem dārziem, kas pastāvēja vien 8 dienas. Tos veidoja sievietes no visiem sabiedrības slāņiem – sajaucot augsni, sēklas un ūdeni nelielos keramikas traukos. Šie dārzi tika novietoti uz saules apspīdētiem jumtiem, lai sēklas uzdīgtu un dzītos kļūt par augiem, kuri pēc dažām dienām atkal novīstu, nespēdami iesakņoties sīkajos ķočos ar nelielo augsnes daudzumu un skarbās augusta saules izkaltēti. Sandra izmantos miniatūrā dārza tēlu kā metaforu, savijot tekstus no mitoloģijas, antīkās filosofijas, antropoloģijas, psihoanalīzes, dzejas un prozas. Viņa arī iedzīvinās šo rituālu, pati radot miniatūros dārzus. 

Izstādi organizē izstāžu zāle "Rīgas Laikmetīgās mākslas telpa", to atbalsta Rīgas dome, Valsts Kultūrkapitāla fonds un GARDU MUTI.