Adama Mazura lekcija “Jauni vardarbības, kara un traumu attēlojuma veidi Centrālās un Austrumeiropas fotogrāfijā”

Šajā pasaules daļā fotogrāfija ir piesātināta ar asinīm un sāpēm. Tiklīdz šķiet, ka kļūst nedaudz labāk, atkal izceļas karš vai nemieri, vai kāds psihopāts uzsāk etnisko tīrīšanu. Arī 21. gadsimtā mākslinieki, izmantojot fotogrāfiju, piemin upurus un jūt viņiem līdzi, brīdina un apsūdz pāridarītājus un dokumentē noziegumus. Pat ja Centrālajā un Austrumeiropā esam “pieraduši” pie nežēlības un traumu attēlošanas, kas pavada mūs no paaudzes uz paaudzi, mums joprojām nav teoriju par šāda veida notikumu attēlojumiem. Kopš nozīmīgā izdevuma Picturing Atrocity. Photography in Crisis (sastādījis Džefrijs Batčens u.c.) zinām, kā apšaubīt mūsu fotogrāfiskā vuārisma lomu, bet tas, ko mēs nezinām, ir – kā sadzīvot ar aculiecinieka stāvokli. Šeit, vietā, kur teju nepārtraukti saskaramies ar vardarbību un vardarbības attēliem, nežēlības attēlu teorijas, ko no Sūzanas Sontāgas esejām attīstījuši tādi lieliski domātāji kā Rebeka Solnita, T. Dž. Demoss, Alfredo Džārs, Ariela Azouleja, Džons Lukaitess, Roberts Herimens un Sūzena Meisela, būtu izmantojamas un arī kritiski analizējamas. 

Lekcijā tiks aplūkoti nozīmīgākie mūsdienu mākslinieki, kuri strādā ar kara un traumas tēmām. Paralēli māksliniekiem tiks apspriestas arī izmaiņas attēlošanas aparātā, radīšanas mehānismos un attēlu izplatīšanas metodēs. Tas attiecas ne tikai uz Ukrainā notiekošo karu, bet arī uz ilgi pastāvošo migrācijas krīzi. Kas raksturīgs kara attēliem no Centrālās un Austrumeiropas? Vai manipulāciju un mākslīgā intelekta laikmetā vēl varam uzticēties žurnālistu uzņemtajiem attēliem frontē? Kādu ietekmi uz karu un sabiedrības viedokli atstāj fotogrāfijas?  Vai vardarbības attēli, ko saņemam no frontes un robežām, padara mūs nejūtīgus, vai, kā raksta Sūzana Sontāga, tie var radīt pretestību, atbalstu un stiprināt līdzjūtību nemieru upuriem? Kā fotogrāfijas no pašreizējā, cerams, ne nākamā pasaules kara, kas sācies Centrālajā un Austrumeiropā, ieņem un nostiprina savu vietu fotogrāfijas vēsturē?

Attēls: Sasha Kurmaz, ‘’Bez nosaukuma’’, 2022