Rīgas mākslas telpa

Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2024 centrālais notikums – izstāde “Cilvēks-dators’’

19.04.-16.06.2024. 11.00-18.00

Izstāde “Cilvēks – dators” veltīta mūžīgu eksistenciālu jautājumu lokam, kura atbildes laiku pa laikam nākas pārvērtēt. Tā centrā ir naivais jautājums: “Kas es esmu?”, un tam seko birums ar līdzīgām vēlmēm saprast sevi: “Kas mēs esam? No kurienes nākam un kurp mēs ejam? Kāpēc tā notiek? Kāpēc tā rīkojamies? Ko es jūtu? Kā jūties tu?” 

Dzīvojam steidzīgā, interesantā laikā, kas nemitīgi pārsteidz un vilina ar jauniem tehnoloģiskiem dzīves kvalitātes uzlabošanas rīkiem. Tos ātri vien pielāgojam saviem ikdienas rituāliem, līdz attopamies, ka tehniskie palīglīdzekļi jau pretendē kļūt par daļu no personības (piemēram, bez viedtālruņa palicis cilvēks jūtas kā bez rokām). Tāpēc laiks paģēr jaunu izpratni par cilvēka būtību, liek pārdefinēt pašu cilvēka ideju, mainīt līdzšinējos priekšstatus par sevi un personības robežām. Esam pavisam tuvu Donnas Haravejas “Kiborga manifestā” jau 1985. gadā pareģotajam stāvoklim, kurā “cilvēki nebaidās no radniecības saitēm ar dzīvniekiem un mašīnām”. 

Cenšoties aptvert un analizēt apkārt notiekošo, domātāji operē ar pazīstamiem vārdiem jaunās kombinācijās: digitālais laikmets, ekrāna kultūra, postinternets, tīklošanās, globālais ciems, posthumānisms, transhumānisms u.c. No tiem visaptverošākais ir jēdziens “posthumānisms”, kas nozīmē humānisma valdošo ideju noraidījumu, īpaši noliedzot humānisma postulēto antropocentriskumu – egoistisko iedomu, ka cilvēks ir Visuma centrs, turklāt ar vārdu “cilvēks” visbiežāk saprotot balto vīrieti. Posthumānisma kā teorijas saknes rodamas laikā pēc Otrā pasaules kara, kad visiem redzams bija ļaunums un posts, kas pasaulei nodarīts humānisma vārdā. Turpmākajos gadu desmitos strauji attīstījās kibernētika, radot cerības atdot cilvēkiem zaudēto drošības sajūtu, uzlabot cilvēku, darīt viņu grūtāk ievainojamu. Vienlaikus cilvēks-mašīna rada apdraudējumu cilvēka autonomijai, proti, runa ir par apgaismības radīto cilvēku kā būtni, kas ir apveltīta ar apziņu un kuru trāpīgi definē franču filozofa un zinātnieka Renē Dekarta iedibinātais cilvēka koncepts cogito, ergo sum – “domāju, tātad esmu”. 

Gan mūsu domāšanu, gan augošo mijiedarbību starp cilvēku un tehnoloģijām ietekmē arī attēlu kultūras izmaiņas. Fotogrāfija, tās klasiskajā izpratnē būdama estētisks un dokumentējošs attēls, ir pārvērtusies par vienu no primārajiem komunikācijas līdzekļiem, kas darbojas galvenokārt virtuālajā vidē. Jau pirmajā Rīgas Fotogrāfijas biennālē 2016. gadā lietuviešu mākslinieks un teorētiķis Paulis Petraitis vērsa uzmanību šīm pārvērtībām: “Nesen definētā “ekrāna kultūra”, piesātināta ar interneta platformām, piedāvā radikāli jaunus veidus, kā aplūkot attēlus un dalīties ar tiem. Tādējādi fotogrāfijai tiek radīta iespēja funkcionēt kā būtiskam digitālās kultūras elementam. Iekļauti tīklā, attēli nebeidzami top no jauna un ir vienlaicīgi izmantojami dažādos kontekstos. Šī iespējamība maina medija pozīciju kultūrā. Fotogrāfija vairs nav (vai, drīzāk, nav tikai) statisks “reiz bija” attēls, kas noenkurots autora piešķirtas nozīmes sfērā. Tagad tā ir daļa no plastiskas un nepārtrauktas datu plūsmas” (no raksta “Kūrējot fotogrāfiju digitālajā laikmetā: jauni izaicinājumi un projekts Blog Re-BloG” RFB 2016. gada katalogā). 

Par šīm vitāli svarīgajām tēmām bieži domājuši turpmāko Rīgas Fotogrāfijas biennāļu dalībnieki. Arī piektās biennāles centrālā izstāde “Cilvēks – dators” reflektē par tām, skarot vairākus identitātes aspektus – ķermeņa, dzimuma, sociālo un vēsturisko identitāti. Mākslinieki no dažādiem skatpunktiem pievērsušies jautājumam: kā šodienas digitālajai pasaulei piemērojas cilvēka dabai piemītošās emocionālās izpausmes – jūtas, sāpes, līdzcietība?  

Dalībnieki: Stefānija Dinkina (Stephanie Dinkins, USA), Andreass Refsgaārds (Andreas Refsgaard, DK), Sinnēve Sizu G. Vetena (Synnøve Sizou G. Wetten, NO), Victoria Durnaka (Victoria Durnak, NO), Kloē Jancisa (Cloe Jancis, EE), Nastja Sade Renka (Nastja Säde Rönkkö, FI), Ieva Vīksne (LV), Zane Zelmene (LV)

Kuratores: Inga Brūvere (LV), Marīe Šēvolda (Marie Sjøvold, NO) 

Teksts: Aiga Dzalbe (LV)

Scenogrāfija: Inga Brūvere (LV) 

Sadarbības partneri: Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, Rīgas valstspilsētas pašvaldības kultūras iestāžu apvienības izstāžu zāle “Rīgas mākslas telpa”, Office for Contemporary Art Norway (OKA), Ziemeļvalstu Ministru padomes birojs Latvijā, Norvēģijas Karalistes vēstniecība Rīgā, Dānijas Kultūras institūts, Somijas Republikas vēstniecība Rīgā, Igaunijas Republikas vēstniecība Rīgā, tipogrāfija “Adverts”, Valmiermuižas alus darītava, “Rixwell Hotels”, Arterritory.com, Echo Gone Wrong, NOBA.

Attēls: Stefānija Dinkina (Stephanie Dinkins) ‘’Sarunas ar Bina48’’, video fragments, 2018 

 

Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2024 centrālais notikums - Lindseja Sīrsa un Kīts Sārdžents izstāde “Vamp(yre) Reality’’

19.04.-02.06.2024. 11.00-18.00

“Piedzīvot Sīrsas un Sārdženta darbus ir kā piedzīvot mirkļa tvērumu, tenkas, šaubīgu informāciju – apburošus fragmentus, kas atsakās veidot glītu, stāstījumā piepildītu veselumu. Piedzīvot atmiņas par viņu darbiem ir kas pavisam cits. Pirmdienas rītā, atsaukts atmiņā, darbs stāsta par bērnību un trimdu. Atsauciet to atmiņā otrdienas vakarā, un darbs būs pārtapis meditācijā par Platona optiku un 19. gadsimta indeksācijas un uzraudzības metodēm. Atmiņa dara savu darbu, radot dažādus darba lasījumu, dažādas vēstures un formas, ko skatītāja nākotnes “es” pieņemt.”  

Toms Mortons (Frieze) 

S. un S. uzmanības centrā ir apziņas daba un tas, kā tā veido cilvēka dzīvi. Viņu radošo procesu kā metode caurvij Anrī Bergsona darbi.  

Pašreiz valda uzskats, ka nepastāv viena vienīga apziņa, bet gan domu un emociju plūsma, ko ietver katrs atsevišķs mirklis. (Ļoti iespējams, ka Virdžīnija Vulfa bija lasījusi Bergsonu. Savā romānā “Orlando” viņa min, ka katram cilvēkam ir vismaz 2052 patības.) 

Darbi atklājas to tapšanas gaitā kā performances aktā. Viena lieta noved pie nākamās. Pilnībā tas aptverams vienīgi izstāžu zālē, darba nepārtrauktās evolūcijas pieturas punktā.  

Stāsti, ko sev stāstām, nav patiesība, bet gan ietvari, lai attaisnotu mūsu rīcību pēc notikušā. Cilvēka rīcība kā tāda (ja Libetam ir taisnība: https://en.wikipedia.org/wiki/Benjamin_Libet) nāk pirms domas. Mēs rīkojamies spontāni un tad radām ticamu stāstu katrai rīcībai. Stāsts ir daiļliteratūra, slēpta impulsa attaisnojums.  

Meklējot apslēptās “patiesības”, S. un S. izveidojuši valodu, kurā saplūst objekti, vide, gaisma, skaņa, virtuālā realitāte un datora ģenerēti attēli. Viņu darbos bieži parādās atsauces uz cilvēku, dzīvnieku un augu dzīvi kvēlā vēlmē radīt jaunu “metafiziskās domas” filozofiju, kas saskan ar pašreizējo zinātni, no kuras tā cēlusies. 

S. un S. lūko pēc nejaušiem notikumiem, kas var šķist saistīti un cēloņsakarīgi savā starpā, bet tādi nav. Ņemot vērā Vilēma Flusera grāmatas “Ceļā uz fotogrāfijas filozofiju” padomu, S. un S. fotogrāfijas darbību noved līdz tās robežšķirtnēm, meklējot inovācijas gan formā, gan procesos. 

Šķiet, ka pašreizējā fotogrāfijas ainā vērojama lielāka interese “fotogrāfijas masā”, nevis tās atsevišķā saturā (tīkšķos un izplatīšanā). Tas ir pretrunā ar S. un S. aizraušanos ar indivīdu rīcībspēju un viņu naratīvu specifiku, viņu vienreizējību. Šajā darbā portreti no albuma, kas atrasts nomaļā grāmatu veikalā Rīgā, uzrunā no viņpasaules. 

Subjektu apziņas pētniecība daudzus gadus balstījusies sarunās ar atzītiem zinātniekiem, tostarp Krisu Fritu, emeritēto profesoru Wellcome Trust Neiro attēlveidošanas centrā Londonas Universitātes koledžā, Saseksas Universitātes kognitīvās un skaitļošanas neiroloģijas profesoru Anilu Setu, Kembridžas Universitātes veselības neiroloģijas profesoriem Polu Fletčeru un Bernardu Vulfu un zinātnes apskatnieku, rakstnieku Filipu Bolu. 

Dalībnieki: Lindseja Sīrsa (Lindsay Seers, UK) un Kīts Sārdžents (Keith Sargent, UK)  

Sadarbības partneri: Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, Rīgas valstspilsētas pašvaldības kultūras iestāžu apvienības izstāžu zāle “Rīgas mākslas telpa”, British Council pārstāvniecība Latvijā, tipogrāfija “Adverts”, Valmiermuižas alus darītava, “Rixwell Hotels”, Arterritory.com, Echo Gone Wrong, NOBA. 

Attēls: Lindseja Sīrsa un Kīts Sārdžents, “Vamp(yre) Reality’’, video fragments, 2024 

Adama Mazura lekcija “Jauni vardarbības, kara un traumu attēlojuma veidi Centrālās un Austrumeiropas fotogrāfijā”

30.05.2024. 18.00-19.00

Šajā pasaules daļā fotogrāfija ir piesātināta ar asinīm un sāpēm. Tiklīdz šķiet, ka kļūst nedaudz labāk, atkal izceļas karš vai nemieri, vai kāds psihopāts uzsāk etnisko tīrīšanu. Arī 21. gadsimtā mākslinieki, izmantojot fotogrāfiju, piemin upurus un jūt viņiem līdzi, brīdina un apsūdz pāridarītājus un dokumentē noziegumus. Pat ja Centrālajā un Austrumeiropā esam “pieraduši” pie nežēlības un traumu attēlošanas, kas pavada mūs no paaudzes uz paaudzi, mums joprojām nav teoriju par šāda veida notikumu attēlojumiem. Kopš nozīmīgā izdevuma Picturing Atrocity. Photography in Crisis (sastādījis Džefrijs Batčens u.c.) zinām, kā apšaubīt mūsu fotogrāfiskā vuārisma lomu, bet tas, ko mēs nezinām, ir – kā sadzīvot ar aculiecinieka stāvokli. Šeit, vietā, kur teju nepārtraukti saskaramies ar vardarbību un vardarbības attēliem, nežēlības attēlu teorijas, ko no Sūzanas Sontāgas esejām attīstījuši tādi lieliski domātāji kā Rebeka Solnita, T. Dž. Demoss, Alfredo Džārs, Ariela Azouleja, Džons Lukaitess, Roberts Herimens un Sūzena Meisela, būtu izmantojamas un arī kritiski analizējamas. 

Lekcijā tiks aplūkoti nozīmīgākie mūsdienu mākslinieki, kuri strādā ar kara un traumas tēmām. Paralēli māksliniekiem tiks apspriestas arī izmaiņas attēlošanas aparātā, radīšanas mehānismos un attēlu izplatīšanas metodēs. Tas attiecas ne tikai uz Ukrainā notiekošo karu, bet arī uz ilgi pastāvošo migrācijas krīzi. Kas raksturīgs kara attēliem no Centrālās un Austrumeiropas? Vai manipulāciju un mākslīgā intelekta laikmetā vēl varam uzticēties žurnālistu uzņemtajiem attēliem frontē? Kādu ietekmi uz karu un sabiedrības viedokli atstāj fotogrāfijas?  Vai vardarbības attēli, ko saņemam no frontes un robežām, padara mūs nejūtīgus, vai, kā raksta Sūzana Sontāga, tie var radīt pretestību, atbalstu un stiprināt līdzjūtību nemieru upuriem? Kā fotogrāfijas no pašreizējā, cerams, ne nākamā pasaules kara, kas sācies Centrālajā un Austrumeiropā, ieņem un nostiprina savu vietu fotogrāfijas vēsturē?

Attēls: Sasha Kurmaz, ‘’Bez nosaukuma’’, 2022

Radošā darbnīca bērniem un jauniešiem ar mākslinieci Līgu Spundi

01.06.2024. 12.00-16.00

Radošā darbnīca kopā ar mākslinieci Līgu Spundi ir piemērota bērniem un jauniešiem vecumā no pieciem līdz 12 gadiem. Nepieciešamie materiāli tiks nodrošināti uz vietas. Ģimenes aicinātas ierasties sev ērtā laikā visas darbnīcas norises garumā no pulksten 12:00 līdz 16:00.

Ieejas maksa 4 euro. 

Attēls: no darbnīcas, 2023

Diskusija “Identitāte vizuālās baudas tīklos”

14.06.2024. 18.00-19.00

Atziņa, ka sīvākā konkurence mūsdienu ekonomikā ir par patērētāju uzmanību, sen kļuvusi par truismu. Sociālie mediji ir telpa, kur šādā konkurencē iesaistās ne vien starptautiska biznesa smagsvari, bet arī privātpersonas, turklāt vairumam auditorijas uzmanība nenes tiešu monetāru peļņu.

Vismaz kopš 20. gadsimta 90. gadiem, kad digitālo tehnoloģiju straujais izrāviens aizsāka vizuālo pavērsienu globālajā kultūrā un informācijas telpā, vizuālais attēls paliek iedarbīgākais komunikācijas un uzmanības piesaistes medijs. Sociālo tīklu iespaidā pēdējo padsmit gadu laikā vizuālo attēlu aprite strauji intensificējusies un demokratizējusies – profesionāļu monopols uz publiska satura radīšanu ir beidzies; to var darīt ikviens viedtālruņa īpašnieks.

Lai gan sociālo mediju satura daudzveidībai nav robežu, ikviens ieraksts tajos vienlaikus ir pašprezentācijas akts, kas lūko veidot pozitīvu emocionālo saikni ar auditoriju. Citiem vārdiem, nevar iedomāties satura vienību, kura vienlaikus nepiedalītos sava autora tēla veidošanā jeb, citiem vārdiem, identitātes konstruēšanā. Diskusijas “Identitāte vizuālās baudas tīklos” mērķis ir veidot starpdisciplināru sarunas telpu vizuālā attēla kā identitātes nesēja analīzei sociālo mediju kanālos, analīzes fokusā novietojot baudas jēdzienu. Kamēr baudas faktors bieži ignorēts pētījumos, kas sociālos medijus uzlūko kā informācijas apmaiņas platformas, tas ļauj vienotā kopsakarā iztirzāt vizuālo attēlu aprites psiholoģisko, estētisko un ekonomisko dimensiju.

Aktualizējot psihoanalīzes, vizuālās semiotikas, kritiskās teorijas, radošās prakses un sociālo mediju mārketinga perspektīvas, diskusijas gaitā tiks šķetināta identitātes un vizuālās baudas saikne, kuras iespaids uz sociālo mediju lietotājiem bieži sasniedz atkarības mērogus, padarot viņus par dopamīna cilpas gūstekņiem. Kā sociālo mediju iespaidā transformējusies vizuālā attēla loma identitātes konstruēšanas praksēs? Vai un cik lielā mērā bauda, ko sagādā sociālie mediji, ir draudzīga mūsu psihiskajai labsajūtai? Kādas jaunrades perspektīvas fotogrāfijā paver attēlu reibinošā aprite sociālo mediju kanālos? Kādu problemātiku foto un video līdzšinējā dominancē rada ģeneratīvā mākslīgā intelekta ekspansija?

Risinot šos jautājumus dialogā ar biennāles izstāžu programmu, diskusija rosinās starpdisciplināru kritisku refleksiju par fotogrāfijas medija aktuālo stāvokli.

Dalībnieki: Jānis Gailis (FR), Ivars Ījabs (LV), Daina Teters (LV), Anna Dzērve (LV), Deniss A. Ševeļovs (LV)

Kurators un moderators: Igors Gubenko (LV)

Ieejas maksa 4 euro. 

Attēls: Anna Dzērve, ‘’Pašportrets’’, 2021