Rīgas mākslas telpa

Sandras Strēles personālizstāde "NENOTIKUŠĀS IZSTĀDES: BRIKŠŅI"

03.02.-19.03.2023. 11.00-18.00

No šī gada 2. februāra izstāžu zālē “Rīgas mākslas telpa” lielajā zālē būs skatāma mākslinieces Sandras Strēles personālizstāde “NENOTIKUŠĀS IZSTĀDES: BRIKŠŅI”. Izstāde apmeklētājiem būs pieejama līdz 19. martam.

Piezīmes par kādu neredzamu sistēmu

Sandra Strēle (1991) ir jaunās paaudzes māksliniece, kas savā daiļradē konsekventi izmanto glezniecības žanru vismonumentālākajā tā izpausmē – lielformāta gleznojumos. Pie kam monumentalitāti raksturo ne tikai vienas kompozīcijas izmērs – 450 cm x 200 cm –, bet kopējais izstādīto kompozīciju skaits. Jauno personālizstādi NENOTIKUŠĀS IZSTĀDES: BRIKŠŅI veido divdesmit piecu šādu lielizmēra gleznojumu cikls. Teiciens “izmēram ir nozīme” glezniecībā ir tik tikpat banāls un bīstams, cik ikdienas dzīvē, tomēr jaunas mākslinieces konsekvento spēju strādāt ar lielas formas darbiem nevajadzētu ignorēt, jo sevišķi tādēļ, ka Strēle demonstrē pārliecinātu noturību ne jau pirmo reizi. Viņas glezniecība ir stabilas nervu sistēmas, noturīga darba režīma (lielākā daļa no izstādē izliktajām kompozīcijām ir uzgleznotas 2022. gada laikā), uzmanīgi sabalansētas formas un satura savijums, kur lielformāts nav laimīgi sagadījusies nejaušība, bet gan stabils, atpazīstams rokraksts.

Nosacīti Sandru varētu ievietot Latvijas glezniecības visdrošākā, tradīcijām bagātākā un skatītāju mīlēta  žanra – ainavas glezniecības – lauciņā. Uz to vedina pats izstādes nosaukumus, kurā ietverts tipiskākais Latvijas ainavas raksturlielums: brikšņi – sīku, smalku krūmāju un kritalu pelēcīgais pinums, ko savā glezniecībā ir risinājuši tādi ainavas žanra interpreti kā Andris Eglītis un Dace Lielā. Tomēr Sandra risina ainavu pa savam, iekļaujot tajā ne tikai rotaļīgi dekoratīvus elementus, piemēram, sēnes, kas spēj augt gan baseina ūdenī, gan uz blokmāju jumtiem, bet arī nodemonstrējot spēju pašpietiekami dekoratīvu, acij tīkamu glezniecību, kas “neplosās un neplosa”, ievietot lielākā, intelektuāli izsvērtā sistēmā.  Šī sistēma notur sēnes uz gludi apgleznotajām akrila virsmām kopā un pārdomāti virza skatītāju no kompozīcijas pie kompozīcijas garā ceļojumā, nevis bombardē ar īsiem, spilgtiem, savstarpēji nesaistītiem marķieriem “Venēcija”, “Ņujorka”, “Cēsis”. Izpratne, ka ainava ir kādas vietas nospiedums uz audekla, mazs gabaliņš zaļgani iekrāsotas paradīzes, ko līdz skatītājam uzmanīgi nogādā ainavas gleznotājs, ir vistradicionālākā un visneinteresantākā ainavas izpausme. Sandra nodarbojas ar kaut ko pilnīgi citu un savās intervijās vairākkārt uzsvērusi, ka viņas glezniecības izpratni visprecīzāk spēj raksturot jēdzieni “stāsts, stāstniecība, serialitāte” – kur stāsts turpinās no vienas gleznu sērijas uz nākamo, kur “kaut kas” notiek aiz gleznām vai starp gleznām, brikšņos. Kur burtiski atkārtojas iepriekšējās sērijas elementi – māja tiek iegleznota arī jaunajā sērijā precīzi tajā pašā vietā gleznas plaknē, tikai šoreiz mājas priekšējā siena ir  pazudusi un ainava aiz mājas ir aizaugusi ar juceklīgu mudžekli. “Glezniecība ir vislēnākais no visiem kino” – reiz kādā mūsu sarunā teica Sandra.

Tomēr par ko tad ir šis Sandras uzgleznotais kino aiz izstīdzējušo sēņu un kosu staipekņiem, aiz akrila flomāsteru uzvilktajām svītriņām un punktiņiem? “Vai tās ir psihodēliskās sēnes, kas lēnām pārņem tavu pasauli?” – šādu jautājumu Sandra ir saņēmusi gan Viļņā, gan Barselonā no ieinteresētiem mākslas mīļotājiem.

Brikšņu metaforu jaunās personālizstādes griezumā nākas uzlūkot daudz nopietnāk, lai neteiktu – depresīvāk, un uz to vedina izstādes nosaukuma pirmā daļa – NENOTIKUŠĀS IZSTĀDES. Monumentālajās celtnēs, kuru priekšējās sienas ir pazudušas un jumti, visticamāk, tā arī nekad netiks uzklāti, par spīti visam pie sienām turpina karāties gleznas. Uzmanīgs skatītājs šajās gleznās spēs atpazīt jau iepriekš redzētas Sandras gleznas vai viņas gleznu raksturīgākos elementus – tenisa kortus, baseinus, matrjošku portretus. Pirmajā pietuvinājumā jau uzgleznoto gleznu atkārtotu iegleznošanu jaunā gleznas plaknē varētu skaidrot kā, piemēram, interesi par matemātisku algoritmu pielietošanu glezniecībā vai skarbākā variantā – egoistisku krāmēšanos ap savu mākslu. Tomēr “nenotikušās izstādes” varētu būt nenotikušas dažādu iemeslu dēļ – viens no lasījumiem, ko piedāvā Strēles glezniecība, nepārprotami ir saistīts ar Latvijas Laikmetīgā mākslas muzeja neesamību. Lielformāta glezniecība, lai tā vispār nonāktu līdz savam iepriecinātajam (saniknotajam, garlaikotajam) skatītājam, ir nepieciešama lielformāta telpa – gan darbu izstādīšanai, gan arī jau nākamajiem soļiem: darbu uzglabāšanai, restaurācijai, pētniecībai. Un pat ar laikmetīgās mākslas muzeja iespējamu klātbūtni mākslinieki, kas strādā daudz, agrāk vai vēlāk ir spiesti apdomāt veidus, kā savu mākslu uzglabāt, jo, galu galā, kur tāda liela māksla īsti paliks? Kas ar mākslas darbu notiek tad, kad māksliniekam vairs nav pār to teikšana? Viens no pārsteidzošākajiem elementiem jaunajā gleznu sērijā ir dārza rūķis. Ja pie nepabeigtās ēkas sienām skatītājs redz Sandras gleznas, bet džungļu pusaprītās ēkas dārzā mīt dārza rūķi – tad kas varētu būt bijuši šīs ēkas iedzīvotāji vai saimnieki? Kurš spētu apvienot izsvērtu lielformāta glezniecību un dārza rūķi, paturot prātā, ka ierasti dārza rūķis traktēts kā bezgaumības simbols, bet mākslinieka rokās – trakuma, atsvešinātības, vientulības, taču vēl arvien arī kā joka simbols?

Tieši laikmetīgās mākslas muzejs spētu apvienot dārza rūķi ar Deivida Hoknija slaveno “Splash” un Niklāva Strunkes “Cilvēku, kas ieiet istabā” – divas gleznas, ko Sandra interpretējusi savā glezniecībā. Un pateicoties Hoknija un Strunkes klātbūtnei, šī izstāde nav “egoistiska krāmēšanas” ap savu pieklājīgo, izsvērto toņu glezniecību. Sandras serialitātes stāsts sācis apzināties sevi kā “vienu no” – ļoti garajā, tradīcijām bagātajā gleznotāju rindā, kur mākslinieki ir saistīti neredzamā sakņu sistēmā, kas spējīga radīt arvien jaunus asniņus pat pašās mākslai nedraudzīgākajās un pamestākajās vietās.

Rasa Jansone.

Izstādi organizē Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu apvienības izstāžu zāle "Rīgas mākslas telpa", atbalsta Rīgas dome, Valsts kultūrkapitāla fonds un Kokmuiža.    

Attēls: glezna no sērijas "NENOTIKUŠĀS IZSTĀDES: BRIKŠŅI", audekls / ūdens bāzes krāsas, 200 x 150 cm, 2022.

Oto Holgera Ozoliņa personālizstāde "Risinājums neesošai problēmai"

03.02.-19.03.2023. 11.00-18.00

No šī gada 2. februāra izstāžu zālē “Rīgas mākslas telpa” Intro zālē būs skatāma mākslinieka Oto Holgera Ozoliņa personālizstāde “Risinājums neesošai problēmai”. Izstāde apmeklētājiem būs pieejama līdz 19. martam.

Svētdienas rītā vējā dreb zeķes, blūzes un naktskrekli. Karinot veļu, domas kā nepaklausīgi palagi uzpūšas un plīvo. Divdesmit veļas knaģi, citādi tās aizpeldēs prom. Tikmēr krastā zem divdesmit dēļiem švīkst smiltis, pašķiras niedres, viļņojas ūdens. Simtiem atvēzienu ar makšķerkātu, tad vērošana, kā nogrimst ēsma un nostiepjas aukla. Katrai mazajai darbībai cauri vijas doma, kas kā pavediens aizved atpakaļ pie paša domātāja. Gan makšķerēšana, gan veļas karināšana var būt ikdienas meditācijas forma, kurā prāts bez piepūles kļūst kluss un mierīgs.

Tieši caur iedziļināšanos sevī mākslinieks ir jaunu ideju ierosinātājs. Tās nav nedz detalizēti skaidras, nedz nekļūdīgas, taču piedāvā jaunus veidus, kā domāt par pasauli. Caur nemitīgiem eksperimentiem tiek iegūta jauna forma. Koka knaģis no ikdienas priekšmeta kļuvis par izaicinājumu. Pretstatā nebeidzamai pilnveidei, knaģim tiek atņemta funkcija, pārvēršot to skulptūrā, līdz tas mirdz uz samta pjedestāla. Tikmēr dēļi, kas gulējuši darbnīcā, ieņēmuši jaunu veidolu un iezīmēti rasējumā. Līdzīga laiva piejūrā tikusi darināta jau pagājušā gadsimta sākumā, bet tagad tā tiek nomainīta. Tikai tā kaut kas no esošā atšķirīgs veidojas un top par jaunu realitāti.

Vienlaikus tiek nojaukta robeža starp darbnīcu un izstāžu telpu, uzdodot jautājumu par to, kurā brīdī objekts kļūst par mākslas darbu. Vai tikai tad, kad tas tiek uzlikts uz podesta zem stikla kupola, vai jau tad, kad pie sienas tiek piestiprināta pirmā skice. Savukārt neitralizētie knaģi paver jaunu skatupunktu uz ikdienas pienākumu veikšanu. Atbrīvojot knaģa siluetu, no darba veikšanas atsvabināts arī veļas karinātājs. Pienākuma veicējs gan var neskumt, jo varbūt ir pienācis laiks, kad arī veicēja tiks ņemta līdzi ķert butes.

Oto Holgers Ozoliņš (1997) absolvējis Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu, 2022. gadā ieguvis humanitāro zinātņu bakalaura grādu Latvijas Mākslas akadēmijā, vizuāli plastiskajā mākslā, tēlniecībā. Kopš 2018. gada piedalās grupu izstādēs un 2022. gadā sarīkoja personālizstādi “400 RĪTI” galerijā “Smilga”. Jaunais mākslinieks savā daiļradē ironiskā veidā runā par sabiedrībā aktuālām tēmām, izmantojot tēlniecības metodes.

Kuratore: Roberta Atraste 

Vizuālā identitāte: Krišjānis Beļavskis 

Izstādi organizē Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu apvienības izstāžu zāle "Rīgas mākslas telpa", atbalsta Rīgas dome un Kokmuiža.