Ieva Raudsepa "Tokijas lielceļa aina"

No šī gada 14. marta līdz 19. aprīlim Intro zālē skatāma mākslinieces Ievas Raudsepas izstāde "Tokijas Lielceļa aina". 

Kinorežisora Andreja Tarkovska 1972. gadā uzņemtā filma “Solaris” sākas dienu pirms Krisa Kelvina došanās uz kosmosa staciju, kura riņķo ap planētu ar tādu pašu nosaukumu, kāds dots filmai. Vienā no epizodēm, kas uzņemta no braucošas automašīnas, redzam nākotnes pilsētu. Kadrus, kuros ir skatāms šīs iedomātās metropoles plašais un straujais transporta tīkls, režisors filmēja uz Tokijas lielceļiem 1971. gadā.

Straujā tehnoloģiju attīstība un plaša mēroga infrastruktūras projekti, kas tika īstenoti Japānā 50. un 60. gados, veicināja Tokijas kā nākotnes pilsētas tēlu citur pasaulē. Shutoko – metropoles ātrgaitas maģistrāles – būvniecība Tokijā sākās 1959. gadā; lielceļu sistēma pilsētā joprojām tiek paplašināta, un būvniecība turpinās līdz pat šai dienai.

“Tokijas lielceļa ainas” stāstnieci satiekam brīdī, kad viņa sēž taksometrā un dodas uz konferenci. Tur viņa prezentēs savu pētījumu par izdomātiem Tokijas attēliem, kas 20. gadsimta beigu filmās reprezentēja nākotnes pilsētu – kā cilvēki varēja iztēloties “nākotni” pagātnē, un ko mēs par to varam domāt šodien? Stāsta varone atrodas lielas nenoteiktības priekšā: Vai ir kāds, kurš ar nepacietību gaida pienākam to, kas sekos šim brīdim?

Laika ziņu diktores lomā – Marija Linarte

Operators un krāsu korekcija – Reinis Helmuts Aristovs

Mūzika – Pāvels Miljakovs

Grafiskais dizains – Heiki Kaski

Grima māksliniece – Ilona Zariņa

Skaņas ieraksts — Edvards Broders

Skaņas pēcapstrāde — Pēteris Pāss

Izstādes kuratore – Elīna Sproģe

Projekts tapis ARCUS Project 2021 rezidences ietvaros.

Ieva Raudsepa ieguvusi bakalaura grādu filozofijā Latvijas Universitātē, maģistra grādu vizuālajā mākslā Kalifornijas Mākslas institūtā Losandželosā un ir beigusi “Meisterschüler*innen” pēcmaģistrantūras kursu Leipcigas Mākslas akadēmijā.

Ieva galvenokārt strādā ar video, tekstu un fotogrāfiju. Kopš 2014. gada piedalījusies mākslas izstādēs Latvijā, bet kopš 2018. gada viņas darbi izstādīti arī starptautiski.

Tajā skaitā “Superior Comfort” (2024, Berlīne), “Vēstules” OxfordBerlin (2022, Berlīne), “Material Curing” Thames-Side Studios Gallery (2021, Londona), “Krīzes laikā slēgts/Rūpējieties viens par otru” LOW (2021, Rīga), “Future Ghosts” Human Resources (2019, Losandželosa), “Post-Soviet Visions: image and identity in the new Eastern Europe” Calvert 22 Foundation (2018, Londonā). Ievas darbi ir parādījušies dažādos mākslas izdevumos, piemēram, TANK Magazine, i-D, YET Magazine, Wallpaper, It’s Nice That. 2022. gadā viņa piedalījās Vintertūras Fotomuzeja rīkotajā skatē Pla(t)form 2022, un bija rezidente ARCUS programmā Japānā no 2020. līdz 2022. gadam.

Organizē: Izstāžu zāle “Rīgas Laikmetīgās mākslas telpa”. 
Atbalsta: Rīgas dome, ARCUS Project, BBrental, VKKF. 

Zigfrīds “Kino klejotājs”

No šī gada 11. aprīļa līdz 8. jūnijam Izstāžu zāles “Rīgas Laikmetīgās mākslas telpa” Lielajā zālē būs skatāma Zigfrīda (Siegfried Debrebant) izstāde “Kino klejotājs”.

Izstāde ir ieskats Franču izcelsmes komponista, mūziķa, kino režisora un pasaules apceļotāja (vai drīzāk - nomada!) Sig (Siegfried Debrebant, bet latviskojot - Zigfrīds) daiļradē. Lai arī Zigfrīda pēkšņā nāve pagājušā gada rudenī ir radikāli mainījusi šīs izstādes veidošanas procesu, un, visticamāk, to, kā mēs uzlūkojam viņa daiļradi, kura nu atklājas savā pabeigtības totalitātē, tā ir viņa ideju un klātbūtnes caurvīta manifestācija.

Ekspozīcijas kodolu veido kino filma Kinogamma I & II, kas ir vairāk kā divas stundas garš ekstātiskā pasaules tvēruma šedevrs. To papildina viņa klejojumos uzņemtās melnbaltās analogās fotogrāfijas, kuras ir skatāmas gan kā papildinājums Zigfrīda sinemātiskajam pasaules redzējumam, gan kā ceļojuma piezīmes, vai arī kā māksliniecisks pētījums par cilvēku pasaules un eksistences mistērijām.

Zigfrīda kino un foto darbus caurvij nemaskēta, varbūt pat romantiska aizrautība ar šķietami parasto, ikdienišķo, nesvarīgo, gandriz vai neredzamo cilvēku pasaules substanci. Attēls te parādās kā laika un esības mistērijas liecinieks un interprets, kur Bresona “izšķirošais mirklis” saplūst ar Mītiskā laika klātbūtni, kurā sadzīvo visas tagadnes, pagātnes un nākotnes, kur mirklīgais un pārlaicīgais savijies vienā neatšķetināmā veselumā. 

Izstādi organizē Rīgas valstspilsētas pašvaldības kultūras iestāžu apvienības Izstāžu zāle “Rīgas Laikmetīgās mākslas telpa”, to atbalsta Rīgas dome un Kaņepes kultūras centrs.