Rīgas Fotogrāfijas biennāle 2026
Izstādē “viss, kas tev jāredz, jau ir tev priekšā” Prijagīta Dija izjautā fotogrāfiju kā mediju – atmiņu glabātāju. Viņas skatījums ir sakņots ģimenes vēsturē Dienvidaustrumāzijā, Malakas pussalā, kas savulaik tika uzskatīta par ienesīgāko Britu impērijas koloniju. Industriālās revolūcijas laikā 19. gadsimta septiņdesmitajos gados strauji attīstījās gumijas ražošana, un senie kaučuka ieguves resursi Dienvidamerikā nespēja apmierināt augošo ražošanas tempu, tāpēc Lielbritānijas valdība nolēma mākslīgi radīt sev resursus Tālo Austrumu kolonijās. Brazīlijā ievāktās hevejas (koka ar pienveida sulu lateksu) sēklas un stādi otrā pasaules malā uzauga grandiozās gumijkoku plantācijās, kur mūžu aizvadīja pamatiedzīvotāji vairākās paaudzēs, kļūstot par lētu darbaspēku britu gumijas rūpniecībā.
Strādājot ar arhīviem un lauka pētījumos, Prijagīta Dija pa dažādiem ceļiem pietuvojas pagātnei. Viņa mēģina ieraudzīt un saklausīt tās neredzamās un nedzirdamās saiknes, atklāt tos elektromagnētiskos tīklus, kas nemitīgi virmo mums apkārt, pa kuriem plūst atmiņas un kuros visi ir savienoti. Vienlaikus māksliniece pievienojas vēsturiskajai diskusijai par foto medija mistiski rēgaino dabu, kas realitāti pārvērš nospiedumā, uz fotoplāksnes, papīra vai digitālos failos glabā tipāžu, vietu un notikumu vizuālās liecības.
Videoinstalācijā “Rēgu sistēma” (2024), iztēlota plantācijas šodienas aina, kas veidota, izmantojot Unreal Engine jeb reāllaika 3D programmu. Mežā kā malduguntiņas dreifē Inaivu – spokainas lodītes, kuru nosaukums apvieno tamilu vārdu “ninaivu” un malajiešu vārdu “ingatan”, kas abi nozīmē “atmiņa”. Inaivu ir kā atmiņas nesēji ar pārāk bieži apklusinātas vai aizmirstas pagātnes nastu, kas ietver apspiešanu un vajāšanu. Koloniālās pagātnes un mūsdienu realitātes attiecību spriedze turpinās arī vīzijā “Tīkls: Prelūdija rēgu sistēmai” (2024), kurā attēlotas gareni staipīgas rokas kustībā. Atdarinot gumijas elastību, tās sapludina robežas starp ķermeni un vidi. Tās spokaini žestikulē, izsekojot, kā pagātne saglabājas laika un telpas materiālajās dimensijās un kā senatnē notikušais iespaido tagadni.
Prijagīta Dija (Priyageetha Dia, NL) strādā ar laikam piesaistītiem medijiem un video instalācijām. Viņas darbos savijas Dienvidaustrumāzijas darbaspēka vēsture, spekulācijas par tropu nākotni un senču atmiņu sastapšanās ar mašīnu loģiku. Veicot arhīvu un lauka pētījumus, viņa izzina nelinearitāti un prakses, kas pretojas dominējošajiem naratīviem.
Viņas nesenāko izstāžu lokā ir dalība Aiči triennālē (2025); Munka triennālē (2025); 4. Bangkokas mākslas biennālē (2024); Manifesta 15, Barselonā (2024); 60. Venēcijas mākslas biennālē (2024); Arts House, Melburnā (2024); Dirijas biennālē, Saūda Arābijā (2024); Frieze, Seulā (2023); Singapūras Mākslas muzejā (2023); Kočinas-Muzirisas biennālē Keralā (2022); La Trobe mākslas institūtā Austrālijā (2022). 2022. gadā viņa bija māksliniece-rezidente “NTU” Laikmetīgās mākslas centrā Singapūrā, savukārt, 2023. gadā Jana van Eika akadēmijas studijas “SEA AiR” rezidencē Nīderlandē.
Kuratore: Inga Brūvere
Teksta autore: Aiga Dzalbe
Attēls: Prijagīta Dija (Priyageetha Dia), ‘’Siets: Spektru sistēmas perlūdija”, 2024,
Courtesy of the Diriyah Biennale Foundation. Foto: Marko Kapelleti (Marco Cappelletti)
Izstādi organizē Rīgas valstspilsētas pašvaldības iestāde RĪGAS LAIKMETĪGĀS MĀKSLAS TELPA un Rīgas Fotogrāfijas biennāle, to atbalsta Rīgas valstspilsētas pašvaldība.