Elizabetes Andersones instalācija ir veltījums tam, kas ikdienā paliek perifērijā – skaņām, lietām, starptelpām, kuras redzam, bet neieraugām. Šī darba sākumpunkts ir personīga atmiņas pieredze. Mirklis, kad dienasgaismas lampu dūkoņa un mirgošana, šķietami nebūtisks stimuls, atsauca atmiņā sen aizmirstas lietas – oranžu sienu krāsu, agrus rītus, mitru tāfeles virsmu, lipīgus galdus… Darbs pievēršas uztveres slāņiem, kas pastāv ārpus apzinātā. Pieredzes fragmentiem, kas neformulējas vārdos, bet glabājas ķermenī.
Elizabete Andersone ir māksliniece, kuras uzmanības fokusā ir uztveres perifērija, telpas struktūra un atmiņas mehānismi. Viņa strādā instalāciju mākslā, apvienojot gaismu, skaņu un scenogrāfiskas stratēģijas. Elizabetes Andersones prakse balstīta fenomenoloģijā un personiskā pieredzē, meklējot veidus, kā māksla var kļūt par refleksijas telpu un domāšanas procesu.
Izstādi organizē Rīgas valstspilsētas pašvaldības iestāde RĪGAS LAIKMETĪGĀS MĀKSLAS TELPA, to atbalsta Rīgas valstspilsētas pašvaldība.