Rīgas Fotogrāfijas biennāle 2026
Adama Mazura lekcija “Līdzāspastāvēšana: dabiskais/mākslīgais. Polijas fotogrāfija pēc MI”
30. aprīlis plkst. 18.00
Lekcija “Līdzāspastāvēšana: dabiskais/mākslīgais. Polijas fotogrāfija pēc MI” izvirza tēzi, ka būtisks vairs nav jautājums, vai attēls ir dabisks vai mākslīgs, bet gan kā šie lielumi saslēdzas laikmetīgās fotomākslas praksē. Lekcijas ievadā atsauksim atmiņā mākslinieciskās pieejas, ko radījuši tādi laikmetīgās fotogrāfijas meistari kā Aneta Gžešikovska un Kobass Laksa, kā arī personības, kas mazāk cieši saistītas ar mākslas pasauli, piemēram, Andžejs Dragans, kas paredzēja uz MI orientētu darbību. Lielākā prezentācijas daļa būs veltīta fotogrāfijas un MI attiecībām, kuras aizsākās pirms mazāk nekā pieciem gadiem. Kopš 2020. gada Polijā kameras radīti, mašīnģenerēti un fotoarhīvu attēli aizvien vairāk apdzīvo vienu un to pašu darba lauku, tos pašus ekrānus un vienu uzmanības ekonomisko vidi. Līdzāspastāvēšana nav pamiers starp diviem pretmetiem; tas ir stāvoklis, kurā tiek meklētas un radītas jaunas datu aprites sistēmas, kas nu cīnās par uzticību Polijā un tās institūcijās. Lekcijā indeksialitāte aplūkota drīzāk kā mainīta vienošanās, nevis nemainīga būtība. Piemēram, Veronikas Gesickas nerimstošā arhīvos atrasto ģimeņu fotogrāfiju pārveidošana, izmantojot neironu tīklus. Viņas darbi neiznīcina dokumentālo attēlu autoritāti, bet gan vairo, radot, to, ko viņa pati sauc par “paralēlajām atmiņām” – katrs atkārtojums, indeksiāli tikpat īsts kā oriģināls, tomēr nenorāda uz vienu konkrētu referenci. Līdzāspastāvēšana arhīva līmenī: MI neaizstāj cilvēka atmiņas, bet gan rada īslaicīgus papildus gaiteņus, kuros vienlīdz pārliecinoši raisās paralēlās vēstures. Līdzīgā manierē darbus rada arī citi, tai skaitā Kobass Laksa un Mateušs Sadovskis.
Otra pieeju kopa neuztver dabu kā skaitļošanas pretstatu, bet gan kā tās izmēģinājumu lauku. Lodzas Fotofestivālā Šimona Roginska dialogs ar Andžeju Strumilo, ko papildina MI radīta versija par taigas ainavu, uzstāda dokumentālu dilemmu: ainavas fotogrāfija kā fiksējums satiek ainavas attēlu kā projekciju. Darbā redzams, kā “dabiski” motīvi – mežs, laikapstākļi, dzīvnieki – cirkulē datu kopās un kā reālo estētiku iespējams atjaunot bez sastapšanās klātienē, kas reiz bija nepieciešama. Jautājums no “vai tas ir īsts?” pārtop par “kādas attiecības ar pasauli šis attēls veicina?”. Šos eksperimentus raksturo analogo, digitālo un vēsturisko attēlu apvienošana ar halucinogēniem attēliem, kas radīti un ģenerēti ar algoritmu palīdzību. Šādu pieeju izmanto tādi mākslinieki kā Nikolass Grospjērs, Marcins Kozlovskis, Roberts Kušmirovskis, Konrāds Kuzišins, Andžejs Švābe, Janeks Zamoiskis, Barbara Konopka (MorGan) un Igors Pisuks.
Lekcija dod iespēju izzināt visvilinošākos veidus un iespējas, kā mākslinieciski izmantot fotogrāfiju savienojumā ar MI. Tā piedāvā sava veida atskaiti – sauso atlikumu no strauji
mainīgā izmēģinājumu lauka, kā arī pirmos mēģinājumus to historizēt – uz brīdi apturēt un analizēt, kas ir tas, ko mēs redzam, fonā atbalsojoties jautājumam “vai tā vēl ir fotogrāfija?”
Adams Mazurs (Adam Mazur, PL) ir kurators, specializējies fotogrāfijā un Centrālās un Austrumeiropas mākslā. Kūrējot Polijas un starptautiskus projektus, viņš saved kopā privātos kolekcionārus un institūcijas ar galerijām un valsts iestādēm. No 2002. līdz 2013. gadam bijis kurators Laikmetīgās mākslas centrā Ujazdovska pilī Varšavā, kur cita starpā kūrēja grupu izstādes “Jaunie dokumentālisti” (New Documentalists), “Sarkano acu efekts: Polijas fotogrāfija 21. gadsimtā” (Red-Eye Effect: Polish Photography in the 21st Century), kā arī tādu mākslinieku kā Konrāda Pustolas, Martas Rosleres un Vojceha Vilčika personālizstādes. Redaktors antaloģijām un izstāžu katalogiem, vairāku grāmatu autors, tai skaitā, “Polijas fotogrāfijas vēsture 1839–2009” (2010) un “Sakropļotā pasaule. Fotogrāfijas vēsture Centrāleiropā no 1838. līdz 2018. gadam” (2019). Laika posmā no 2013. gada līdz 2022. gadam darbojies kā neatkarīgais kurators, organizējot dažādu mākslinieku izstādes, tostarp: Rafala Milaha izstādi Futura galerijā Prāgā, Anetas Gžešikovskas izstādi Valsts Mākslas galerijā Sopotā, Artūra Žmijevska izstādi Vroclavas Mūsdienu mākslas muzejā un Pjotra Uklaņska izstādi Nacionālajā muzejā Krakovā.
Kopš 2022. gada ir mākslas telpas Lodzā, Hilarija Majevska namā vadītājs, kā arī kurators dažādām izstādēm, ko rīko organizācijas Polijā un ārzemēs. Bijis kurators un līdzkurators vairākām liela mēroga pārskata izstādēm, piemēram, “Fotobloks” (ICC Krakova, 2019; MUO Olomouca, 2020; NGA Viļņa, 2021), “Meklējot nepatikšanas: Centrālās un Austrumeiropas fotogrāfija” Image Gallery Orhūsā (2023) un “No debesīm krītošie attēli – Helsinku fotogrāfijas skola” Sopotas Valsts galerijā (2024).
Pasākums notiek angļu valodā.
Izstādi organizē Rīgas valstspilsētas pašvaldības iestāde RĪGAS LAIKMETĪGĀS MĀKSLAS TELPA un Rīgas Fotogrāfijas biennāle, to atbalsta Rīgas valstspilsētas pašvaldība.